Dabas aizsardzība – Ko mēs zinām par bitēm?

bites

Tagad bieži tie runāts par dabas aizsardzību, par to, kādu ļaunumu dabai nodara neapdomīgā cilvēku rīcība. Daba nežēlīgi tiek piesārņota un tādas rīcības rezultāts ir acīm redzams – daba izmirst.

Par kukaiņiem mēs arī varam teikt to pašu, protams, ne jau par visiem. Šoreiz runa būs par bitēm, kuru skaits uz mūsu zemeslodes ir ļoti samazinājies.
Ko mēs zinām par šiem mazajiem, lidojošajiem “darba rūķiem”?

Šobrīd pasaulē ir aptuveni ir aptuveni 20 tūkstošu bišu veidu.

Kā lai to vidū atpazīst “medus biti”?

Plašajā bišu saimes lokā vispopulārākā ir medus bite (Apis mellifera), kuru cilvēks, jau kopš seniem laikiem izmanto medus iegūšanai. Darba bites, citu bišu vidū, ir viegli atpazīt pateicoties medus vācamajam “aparātam”, kurš atrodas uz bites aizmugurējās kājiņas, pie kuras pielīp ziedputekšņi un izveido īpašu gredzenu. Eiropas biti atveda pirmie kolonisti no Amerikas, tās galvenais uzdevums bija medus vākšana un lauku apputeksnēšana. Daudzi amerikāņi uzskata, ka bites Amerikā ir dzīvojušas vienmēr.

Bišu mātīte no oliņas par pieaugušu biti pārvēršas 17 dienu laikā, darba bite – 21 dienas laikā, bet trans – 24 dienu laikā.
Kāpēc bitei ir vajadzīgi augšējie žokļi?

Darba bite ar augšējiem žokļiem piešķir vaskam formu, lai varētu izgatavot šūnas, trani tos izmanto, lai varētu tikt brīvībā no aizzīmogotās šūnas, bet bišu mātīte tās izmanto, lai nogalinātu konkurentes.

Vidēji vienā bišu stropā ir 60 000 – 120 000 bišu.

Medus bite, vienas sekundes laikā, izdara aptuveni 200 mājienus ar spārniem. Viņai vajag izdarīt aptuveni 11400 spārnu mājienus minūtē, lai mēs varētu sadzirdēt bitei raksturīgo dūkšanu.

Bitei ir piecas acis. Trīs acis atrodas augšējā galvas daļā un divas acis – priekšā.

Bitēm ir daudz ienaidnieku un daudzi “dīkdieņi” ir ar mieru dzīvot uz viņu rēķina, tāpēc ieeja bišu stropā tiek apsargāta, to dara sargi, kuri jebkurā momentā ir gatavi mesties ienaidniekam virsū. Neviena bite nav spējīga iekļūt svešā bišu stropā. Katram bišu stropam ir sava, īpaša smarža, kuru cilvēka ožas orgāni nav spējīgi uztvert. Katra bite, šo īpašo smaržu, glabā speciālā ķermeņa iedobumā. Pielidojot pie stropa, bite to atver un uzrāda sargiem, tieši tāpat kā mēs caurlaidi vai vizītkarti.

Darba bites savas dzīves laikā izpilda daudz dažādu darbu. Pirmais darbs, ar ko tā saskaras ir šūnu attīrīšana, kurās pēc tam bišu mātīte dēs oliņas, tāpat darba bitei ir jārūpējas par stropa apsildīšanu un ventilāciju. Pēc tam darba bites pāriet pie jauno bišu barošanas un medus pieņemšanas no bitēm – savācējām. Tikai pēc tam, darba bites sāk veikt patstāvīgus lidojumus pēc medus. Darba bite dzīvo aptuveni 26 – 40 diennaktis. Bišu saimē ir aptuveni 80 tūkstošu darba bišu.
Lai saražotu 500 gr medus, vienai bitei ir nepieciešams 10 miljons reižu aizlidot no stropa līdz ziedam un atpakaļ., bet lai sanāktu viens kilograms medus, bitei vajag savākt nektāru no 19 miljoniem ziedu. Protams, ka vienu kilogramu medus savāc daudz bites. Bet arī vienai bitei ir daudz darba – dienas laikā tā apmeklē aptuveni 7 tūkstošus ziedu.

Bites neredz sarkano krāsu. Viņas to redz kā tumši pelēku vai melnu krāsu. Viņas ultravioletos starus uztver kā krāsu, kaut gan cilvēka acij šie stari ir neredzami un viņi tos uztver kā tumsu.

Sargāsim mežu

mežs

Laikam uz pasaules nav tādu cilvēku, kuri kaut vienu reizi nebūtu bijuši mežā. Mežs ir skaists jebkurā gadalaikā, pavasarī tas priecēs ar savu atmošanos, ar jauno lapu maigo zaļumu, vasarā ar savu šalkoņu, rudenī ar bagāto krāsu daudzveidību un ziemā ar savu majestātisko klusumu un baltumu.

Daudzi no mums dodas uz mežu lai pastaigātos, atpūstos, atgūtu spēkus pēc smagās darba dienas vai stresa pilnās darba nedēļas. Ejot pa kluso meža taciņu mēs sajūtam, kā rudenī čaukst nokritušās koku lapas zem kājām, redzam, ka vēl kaut kur zied pēdējie ziedi, skatāmies, kā uzpūš draisks vējiņš un sākas sacensības starp lapām, kura ātrāk pacelsies gaisā un pirmā uzsāks virpuļojošo deju. Gaiss mežā ir caurspīdīgs, kluss un smaržīgs. Mēs jūtam, kā katrā mūsu šūna ieplūst enerģija un spēks. Mežs, tā ir mūsu bagātība, mežs rūpējas par mums, palīdz mums atveseļoties, tas ir iedvesmas avots. Mežs – tā ir pasaka un katram no mums gribas nokļūt šajā pasakā, lai varētu atpūsties un izbaudīt tā skaistumu.

Mežs par mums rūpējas, bet ko darām mēs – cilvēki? Vai mēs mākam un gribam rūpēties par mežu, vai mēs gribam saglabāt to tīru, pasargāt no izciršanas un ugunsgrēkiem? Vai mēs savās nepiepildāmajās vajadzībās neaizejam par tālu, vai kādreiz aizdomājamies par to, kas paliks pēc mums, vai mūsu planēta vispār būs spējīga eksistēt pēc tik nežēlīgas apiešanās ar to?

Sāksim kaut vai ar to, kā mēs mežā sēņojam. Cilvēki ierodas mežā no malu malām, iebrien tā pašos dziļumos un daudzi sāk savu posta darbu. Pieredzējušiem sēņotājiem vienmēr līdzi būs nazis, bet nejaušie sēņotāji izraus sēnes ar visām saknēm un pat neaidomāsies ka tāda veidā nežēlīgi nodara tām pāri.
Bet vai tie cilvēki, kuri atstāj gan mežā, gan mežā pļavās neskaitāmas plastmasas pudeles, polietilēna maisiņus, sasistas stikla pudeles, nolauztus kokus, kādreiz aizdomājas kādu ļaunumu nodara dabai? Vai kādreiz aizdomājas, kas notiktu, ja visi tā sāktu uzvesties? Mūsu skaistā planēta pārvērstos par vienu lielu atkritumu tvertni, kur katrs iet un met atkritumus kur grib, neuzņemoties nekādu atbildību. Ir briesmīgi, ka tādi cilvēki, pēc saviem posta darbiem atgriežas mājās ar salasītu ziedu pušķi un stāsta visiem saviem draugiem un radiniekiem, cik labi viņi ir atpūtušies, tikai ļoti žēl, ka viņi aizmirst izstāstīt, kādu ir atstājuši to vietu, kur atpūtās.

Lielas briesmas mežam nodara arī ugunsgrēki, tikai viens, nejauši nomests, degošs sērkociņš sausā laikā var iznīcināt neskaitāmus meža un dzīvās dabas hektārus.

Jau pagājušajā gadsimtā sāka runāt parādībām, kuras vēlāk tika nosauktas par “ekoloģisko krīzi” un kuras šobrīd rada reālus draudus cilvēku izdzīvošanai. Zinātnieki jau sen ceļ trauksmi, bet cilvēce to dzirdēt negrib. Fakti, liecina, ka katru gadu no planētas virsmas pazūd vairāki desmiti dzīvnieku veidu un katru nedēļu pazūd viens veids augu. Pēdējo trīs simts gadu laikā no Zemes virsmas ir pazuduši vairāk par piecdesmit putnu veidiem.

Katrs no mums zina, kas tiek darīts, lai uz Zemes saglabātu mežus – tiek stādīti jauni meži, tiek vairoti zvēri. Bet visi šie labie darbi nesasniegs maksimālu rezultātu, ja katrs no mums neapzināsies to, ka cilvēks ir mežu sargātājs, nevis postītājs, mežam ir vajadzīga cilvēku aizsardzība. Tad, kad dosieties uz mežu, atcerieties, mēs esam ne tikai meža saimnieki, bet arī ciemiņi. Nodarot pāri mežam, mēs nodarām pāri paši sev. Sargāsim mežu un mežs sargās mūs.

Ko mēs zinām par vilkiem

vilks

Vai cilvēkiem daudz kas ir zināms par vilkiem? Cilvēki viņus nogalina, jo viņi nodara lielus zaudējumus zemniekiem, katru gadu ir atļauts nogalināt noteiktu vilku skaitu. Ir ļoti bēdīgi, ka vajag kādu nogalināt, lai saglabātu kādam citam dzīvību.

Mēs zinām, ka no vilkiem vajag uzmanīties, viņi ir nežēlīgi un neparedzami. Daudzi piemetinās, ka tos vajag iznīcināt. Tā runā cilvēki, kuri par vilkiem neko nezina. Patiesībā, vilki ļoti reti uzbrūk cilvēkiem. Vilki, tieši tāpat kā citi plēsīgie dzīvnieki medī tikai priekš tam, lai paēstu, dzīvo savu dzīvi tālu no cilvēkiem.

Par mūsu planētas iemītniekiem vilki kļuva vairāk nekā pirms miljons gadiem. Aptuveni pirms divdesmit miljons gadiem no vilka izveidojās suns.
Vilku dzimtai pieder: šakāļi, koijoti, meža un mājas suņi u. c. Vilki, tieši tāpat kā suņi labi pakļaujas dresūrai un atšķiras no pārējiem ar apķērību. Katram vilkam ir savs raksturs: viņi ir piesardzīgi, viņiem ir izaicinošs skatiens, savā sabiedrībā viņi izturas brīvi un nepiespiesti, svešā vidē izturas atturīgi un klusi.

Vilki dzīvo Ziemeļu puslodē gan līdzenumos, gan mežos, gan kalnos. Ja mēs runājam bioloģiskajā valodā, tad jāsaka, ka viņi aizņem noteiktu nišu savvaļas dabā, tieši tāpat, kā visas pārējās dzīvās radības. Vilki dzīvo noteiktā teritorijā, pārsvarā lielās grupās un medī lielus, zīdītāju dzimtas pārstāvjus.
Par vilku nevar teikt, ka tas ir liels dzīvnieks. Vīriešu dzimtas pārstāvis sver aptuveni 50 kilogramu, bet mātīte vidēji ir par pieciem kilogramiem vieglāka. Vilka augstums ir aptuveni 75 centimetri un garumā tie var sasniegt aptuveni 1,5 – 2 metrus.

Tiek uzskatīts, ka vilki ir sabiedriski dzīvnieki, jo tie dzīvo ģimenēs. Ir vilki, kuriem ir izteikts līdera raksturs, vājākie vilki, parasti pakļaujas vilkam – līderim. Vilku bara, kurš savā starpā ir saistīts ar radniecīgām saitēm, vadoņi ir vilks un vilcene. Pārējie, šajā barā ir pavisam mazi vilku kucēni un jau lielāki 2 – 3 gadus veci kucēni. Vilku bars parasti sastāv no 6 – 7 dzīvniekiem, bet var būt arī līdz 15 dzīvniekiem. Vilkam – vadonim, kārtību barā palīdz uzturēt vilcene. Vilks un vilcene pieņem izšķirošos lēmumus, kuri attiecas uz vilku baru. Vilks barā ievieš kārtību un panāk to, ka vilki savā starpā nekaujas , bet ja teritorijas robežas pārkāpj vilki – vientuļnieki, tad kautiņi notiek diezgan bieži.

Katrs vilku bars medī savā teritorijā. Teritorijas robežas apsargā teritorijas saimnieki, viņi tās atzīmē, lai svešu baru pārstāvji neiedomātos medīt viņu aizņemtajā teritorijā. Tas, kurš riskēs pārkāpt robežu, tiks bargi sodīts.

Ja vilku bars ir liels, tad tajā parasti ir vilks, pret kuru citi bara locekļi izturas ļoti slikti. Kādreiz tādam vilkam apnikst paciest pastāvošo kārtību un viņš atstāj baru. Iet laiks un barā notiek izmaiņas. Vilki, kuri grib ieņemt vadoņa lomu gaida savu laiku. Daži vilki, kuri jau ir izauguši, pieņem lēmumu un atstāj baru un sāk dzīvot atsevišķi, vieni paši. Viņiem var paveikties, ja viņi satiks tādu pašu vilceni, tad viņi kopā veido savu baru. Vilkam un vilcenei ir jāpakļauj pārējie bara locekļi, lai viņi varētu ieņemt līdera pozīcijas.

Vilks – vadonis valda pār vilkiem, bet vilku mātīte – pār vilcenēm. Vadonim visu laiku ir jāpierāda, kam pieder vara, tāpēc bieži vien, viņš visa bara priekšā izrēķinās ar nepaklausīgajiem padotajiem.

Vilku astes stāvoklis liecina par to, kādu vietu viņš ieņem barā, ja aste ir augsti pacelta, tad tas ir vadonis, ja aste ir nolaista – tas ir padotais, ja aste ir iespiesta starp kājām, tātad viņš ieņem viszemāko vietu hierarhijā.

Sintētiskie mazgāšanas līdzekļi un dabas aizsardzība

vinegar-768948_1280

Pēdējos gados daudz tiek runāts par dabas un apkārtējās vides aizsardzību, visā pasaulē šim jautājumam tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība. Liels procents, piesārņoto ūdenstilpņu, ir saistīts ar sintētiskajiem mazgāšanas līdzekļiem, kuri tiek ražoti aizvien straujākos tempos. Mūsdienās, sadzīves ķīmija tiek lietota it visur, sākot jau no paša rīta: zobus tīrām ar zobu pastām, rokas mazgājam ar ziepēm, traukus ar speciāliem līdzekļiem, drēbes ar sintētiskiem pulveriem u. t. t. Ieslēdzam televizoru un saskaramies ar reklāmu, kurā tiek stāstīts par visdažādākajiem sintētiskajiem mazgāšanas līdzekļiem, bez, kuriem, mēs it kā nemaz nevaram iztikt nevienu dienu. Stāsta par to, ka šī prece ir vislabākā, visdrošākā, ka tai ir laba kvalitāte un tā ir nekaitīga. Aizejot uz veikalu, reklāmas iespaidā, mēs nopērkam kārtējo sintētisko mazgāšanas līdzekli un bieži vien cilvēki pat nepaskatās, kāds sastāvs ir šim līdzeklim. Kas notiek tālāk?

No veikala plauktiem sintētiskais mazgāšanas līdzeklis nonāk mūsu mājās, tad caur mūsu izlietni, vannu, tualeti, veļas mazgājamo, trauku mazgājamo mašīnu nonāk kanalizācijā, bet no kanalizācijas dažādās ūdenstilpnēs: upēs, grāvjos u. t. t. Pirmām kārtām, no sintētiskajiem mazgāšanas līdzekļiem cieš dzīvnieki, kuri dzīvo ūdenī. Kāpēc tieši viņi? Tāpēc, ka mazgāšanas līdzekļi pielīp pie viņu žaunām un zivis iet bojā. Vai sintētiskie mazgāšanas līdzekļi atstāj iespaidu uz cilvēku? Var jau būt, ka tas jums liksies jocīgs jautājums, jo cilvēki taču nepeld un neelpo ar žaunām. Tomēr, visas šīs sintētiskas vielas var nonāk mūsu organismā lietojot uzturā zivis no tādām ūdenstilpnēm, kā arī lietojot no tām ūdeni. Ja mēs mazgājam traukus ar mazgāšanas līdzekļiem, vajag tos ļoti labi noskalot, lai kaitīgo vielu paliekas nenonāk mūsu organismā. Vēl viens vieds, kā piesārņots ūdens var nonākt mūsu organismā, ir peldēšanās. Visbiežāk ar tādu ūdeni saindējas bērni. Kuņģī atrodas sālskābe, kura izpilda svarīgu uzdevumu, sasmalcina barību. Kāpēc kuņģis neizšķīst tās iedarbībā? Tāpēc, ka tas ir klāts ar aizsargkārtu – gļotādu, kuru visu laiku izstrādā kuņģa sieniņas, bet kura sairst, ja saskaras ar sintētiskās mazgāšanas līdzekļiem un kuņģis, tajā brīdī, paliek bez aizsardzības. Tātad, ja cilvēka organismā nonāk kaitīgie mazgāšanas līdzekļi, no slikti nomazgātiem traukiem, tad kuņģa aizsargkārta paliek plānāka un rezultātā rodas kuņģa čūla.

Ko darīt? Censties mazgāt traukus bez sintētiskiem mazgāšanas līdzekļiem vai vismaz ar minimālu to devu, ļoti rūpīgi skalot traukus, dzeršanai un ēdiena gatavošanai izmantot filtrētu, attīrītu ūdeni.

Sintētiskie mazgāšanas līdzekļi, izšķīstot ūdenī, izmaina ūdens īpašības, kuras ir ļoti svarīgas daudziem dzīviem organismiem, kuri dzīvo gan ūdenī, gan ūdens virspusē.

Sintētiskie mazgāšanas līdzekļi satur polifosfātus, kuri tiek uzskatīti par bīstamiem tieši priekš ūdenskrātuvēm, jo liekais fosfors izraisa strauju augu augšanu un atmiršanu, augu pūšanu, skābekļa samazināšanos ūdens tilpnēs, dzīvo organismu dzīves apstākļu pasliktināšanos. Kaitīgie mazgāšanas līdzekļi nodara lielu ļaunumu , pat ja tie ir nokļuvuši ūdenī ļoti mazās devās.

Dabas un apkārtējās vides aizsardzība.

city-990841_1920

Gribas jautāt mums visiem, ko mēs saprotam ar vārdu daba? Daba nenozīmē tikai puķi, zāli vai koku, kuri aug mums aiz loga, daba, tas ir viss dzīvais, kas atrodas mums apkārt, visa pasaule un visiespējamākās tās izpausmes formas.

Par apkārtējo vidi tiek saukts abiotiskās (nedzīvās) un biotiskās (dzīvās) dabas kopums, kurš ietver sevī augu un dzīvnieku organisko pasauli.

Lai uz zemes varētu eksistēt organiskā pasaule, tai ir nepieciešama biosfēra jeb mūsu planētas slānis, kurš ir apdzīvots un ar dzīvo radību palīdzību tiek aktīvi pārveidots. Augšējais biosfēras slānis ir norobežots ar kaitīgo ultravioleto staru starojumu (biosfēras augstums nepārsniedz 20 km virs jūras līmeņa), apakšējais biosfēras slānis stiepjas planētas iekšpusē (līdz 3 km) un tā robeža beidzas tur, kur sāk paaugstināties temperatūra.

Dzīvā daba, tas ir vienīgais avots, no kura cilvēks smeļ visus eksistēšanai nepieciešamos līdzekļus, bet cilvēks visu laiku iejaucas dzīvajā dabā. Īpaši izteikti tas notiek pēdējās desmitgadēs, kad masveidā tiek izcirsti koki, piesārņotas ūdens tilpnes, tiek lietots neiedomājami daudz ķīmisku vielu.

Viens no galvenajiem, kaitīgas ietekmes faktoriem uz dabu ir cilvēka neapdomīgā saimnieciskā darbība – rūpniecība, transports, celtniecība, lauksaimniecība. Cilvēka darbība ļoti būtiski ietekmē biosfēru. Kaitīgie atkritumi, kuri nonāk biosfērā, izmaina tās ķīmisko sastāvu, notekūdeņi piesārņo ūdens tilpnes un augsni, hidrostaciju celtniecība ietekmē to rajonu klimatu, kuri atrodas netālu no šīs stacijas, atomieroču izmēģinājumi ir palielinājuši radioaktīvo elementu saturu atmosfērā, augsnē, pasaules okeānā.

Neapdomīgas cilvēka darbības rezultātā dabai var tik nodarīts liels ļaunums, kas ļoti negatīvi atsauksies uz visas cilvēces eksistēšanu un tās labklājību. Dabas aizsardzībai ir liela sociālā nozīme.

Dabas aizsardzība ir pasākumu sistēma, kura ir vērsta uz racionālu savstarpēju mijiedarbošanos, starp cilvēku darbību un apkārtējo vidi, kura nodrošina dabas bagātību saglabāšanu un atjaunošanu, racionālu dabas resursu izmantošanu. Šī sistēma palīdz risināt ļoti svarīgus uzdevumus: nodrošina dabas kompleksu neaizskaramību, ņem līdzdalību dabas resursu atjaunošanā un racionālā izmantošanā, ierobežo dabas piesārņošanu ar rūpnieciskajiem, transporta, lauksaimniecības un sadzīves atkritumiem, notekūdeņiem un kaitīgo atkritumu izmešanu atmosfērā.

Dabas aizsardzība paredz šādu problēmu risināšanu:

  • atmosfēras gaisa aizsardzību,
  • ūdens tilpņu racionālu izmantošanu,
  • zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu,
  • bioloģisko resursu saglabāšanu un racionālu izmantošanu,
  • savvaļas dzīvnieku aizsardzību un viņu dzīvošanai labvēlīgas vides saglabāšanu,
  • zemes dzīļu izmantošanas uzlabošana u. c.

Rūpnieciskajos uzņēmumos strādājošajiem apkārtējā vide ir gaiss darbā zonā (telpā) un teritorijā, kura atrodas darba zonas tuvumā. Ļoti svarīga loma ir ražošanas telpu mikroklimatam, kuru varam raksturot kā: temperatūras, mitruma, gaisa cirkulācijas ātruma, siltuma un magnētisko viļņu starojuma, kaitīgo vielu, kuras atrodas gaisā, noteikta trokšņa un vibrāciju, kombināciju. Katram uzņēmumam ir noteiktas savas, konkrētas sanitāras prasības, kuras tam obligāti ir jāievēro.