Sargāsim dabu un daba sargās mūs

Mēs visi esam atkarīgi no mūsu planētas veselības stāvokļa. Planētas veselības stāvokļa saglabāšana un aizsardzība nozīmē to, ka mums vajag prātīgi izmantot mūsu dabas resursus, ka mums vajag palīdzēt atjaunoties tai videi, kuru mēs paši bojājam ar savu eksistēšanu – piesārņojam gaisu un ūdeni, kā arī augsni.
Daudzas ekoloģiskās krīzes uz mūsu planētas notiek tāpēc, ka cilvēks neapdomīgi iejaucas normālos dabas procesos un negrib saprast, kādas sekas mums visiem draud turpmāk.

Dabas aizsardzības speciālisti – ekologi, dala visus dabas resursus divās kategorijās. Pie pirmās kategorijas pieder tie dabas resursi, kurus nav iespējams atjaunot un pie otrās kategorijas pieder tie dabas resursi, kurus ir iespējams atjaunot. Pie pirmās grupas pieder: ogles, nafta, gāze, minerāļi, ja mēs tos izlietojam, mums vairs nav iespējas tos atjaunot, tāpēc tos vajag izmantot ļoti saudzīgi. Pie otrās grupas pieder: savvaļas dzīvnieki, meži, ūdens, zeme. Šos resursus ir iespējams atjaunot, ja tiek pielietotas pareizas saimniekošanas metodes.

Mīlestība pret dabu un rūpes par to, sākas ar mazumiņu: ja esat kaut kur aizbraukuši, savāciet pēc sevis visus atkritumus, neatstājiet tos mētājoties mežā malā vai pļavas vidū, ja kurināt ugunskuru, tad visu laiku to pieskatiet, lai mežā neizceļas ugunsgrēks, necērtiet bez vajadzības kokus un necenties koka mizā ieskrāpēt savus iniciāļus, nepiesārņojiet ūdeni ar dažādiem atkritumiem, cieniet pasauli un dabu un viņa jums atbildēs ar to pašu.

Augsti attīstītās valstīs, viens cilvēks dienā iztērē aptuveni 500 litru ūdens. Ūdens ekonomija ir ļoti svarīga lai apmierinātu visas, strauji augošā cilvēku skaita vajadzības. Šī problēma attīstās un progresē ļoti strauji un ne par velti daudzi zinātnieki izsaka ne visai iepriecinošus minējumus par to, kāds ūdens būs pieejams nākotnē. Šo problēmu var iedalīt divās daļās: ūdens kvalitāte un ūdens daudzums.

Piesārņojumi, kuri nonāk ūdenī, padara lielāko daļu ūdens nederīgu lietošanai bez tā attīrīšanas. Diemžēl, visiem planētas iedzīvotājiem nav iespējams saņemt ūdeni pietiekamā daudzumā. Viena daļa pasaules iedzīvotāju bieži vien cieš no plūdiem, bet otra – no sausuma.

Mēs visi varam sniegt dabai palīdzību un savākt ūdens tilpņu tuvumā izmētātos atkritumus, metālus, stiklus, plastmasas pudeles, polietilēna maisiņus, gumijas izstrādājumus.

Ja ir iespēja, tad var stādīt augus un krūmus avotu, upju, ezeru krastos, lai pasargātu tos no izskalošanas. Pirms tam, tas noteikti ir jāsaskaņo ar īpašnieku vai attiecīgajām iestādēm, kurām šī zeme pieder.

Augsne. Vēja un ūdens iedarbībā zeme zaudē savu auglīgo slāni, bet tas ir ļoti vajadzīgs, lai varētu izaudzēt dažādus produktus, kuri tik ļoti ir nepieciešami mūsu dzīvībai. Augsne ir vajadzīga, lai augtu zāle, kuru ēd dzīvnieki, kuri apgādā mūs ar gaļu, pienu un ādu.

Dabai ir vajadzīgi daudzi gadi, lai izveidotu vismaz divus centimetrus augsnes. Izņemot eroziju, lielas platības auglīgās zemes katru dienu tiek tērētas māju būvniecības dēļ, ceļu un lidostu būvniecības dēļ, kā arī sabiedrisko ēku būvniecības dēļ.

Ir ļoti svarīgi saudzīgi izturēties pret auglīgo augsnes virskārtu. Te atkal ir jārunā par to, ka vajag savākt aiz sevis visus atkritumus, jo ja mēs tik nesaudzīgi izturēsimies pret zemi, tad ātri vien zaļās zāles vietā varēsim redzēt tīrumus, kuri būs pārklāti ar polietilēna maisiņiem, plastmasas pudelēm un citiem iesaiņojamajiem materiāliem. Ir ļoti bēdīgi noskatīties, ka neapzinīgi cilvēki izgāž atkritumus mežos, grāvmalās un pļavās.

Ja katrs no mums būs spējīgs aiz sevis atstāt tīru, kārtīgu, sakoptu to vietu, kurā viņš ir atpūties un izbaudījis dabu, tad mūsu planēta kļūs daudz sakoptāka un tīrāka un ja mēs saudzēsim dabu, daba saudzēs arī mūs.

Ko mēs zinām par vilkiem

Vai cilvēkiem daudz kas ir zināms par vilkiem? Cilvēki viņus nogalina, jo viņi nodara lielus zaudējumus zemniekiem, katru gadu ir atļauts nogalināt noteiktu vilku skaitu. Ir ļoti bēdīgi, ka vajag kādu nogalināt, lai saglabātu kādam citam dzīvību.

Mēs zinām, ka no vilkiem vajag uzmanīties, viņi ir nežēlīgi un neparedzami. Daudzi piemetinās, ka tos vajag iznīcināt. Tā runā cilvēki, kuri par vilkiem neko nezina. Patiesībā, vilki ļoti reti uzbrūk cilvēkiem. Vilki, tieši tāpat kā citi plēsīgie dzīvnieki medī tikai priekš tam, lai paēstu, dzīvo savu dzīvi tālu no cilvēkiem.

Par mūsu planētas iemītniekiem vilki kļuva vairāk nekā pirms miljons gadiem. Aptuveni pirms divdesmit miljons gadiem no vilka izveidojās suns.
Vilku dzimtai pieder: šakāļi, koijoti, meža un mājas suņi u. c. Vilki, tieši tāpat kā suņi labi pakļaujas dresūrai un atšķiras no pārējiem ar apķērību. Katram vilkam ir savs raksturs: viņi ir piesardzīgi, viņiem ir izaicinošs skatiens, savā sabiedrībā viņi izturas brīvi un nepiespiesti, svešā vidē izturas atturīgi un klusi.

Vilki dzīvo Ziemeļu puslodē gan līdzenumos, gan mežos, gan kalnos. Ja mēs runājam bioloģiskajā valodā, tad jāsaka, ka viņi aizņem noteiktu nišu savvaļas dabā, tieši tāpat, kā visas pārējās dzīvās radības. Vilki dzīvo noteiktā teritorijā, pārsvarā lielās grupās un medī lielus, zīdītāju dzimtas pārstāvjus.
Par vilku nevar teikt, ka tas ir liels dzīvnieks. Vīriešu dzimtas pārstāvis sver aptuveni 50 kilogramu, bet mātīte vidēji ir par pieciem kilogramiem vieglāka. Vilka augstums ir aptuveni 75 centimetri un garumā tie var sasniegt aptuveni 1,5 – 2 metrus.

Tiek uzskatīts, ka vilki ir sabiedriski dzīvnieki, jo tie dzīvo ģimenēs. Ir vilki, kuriem ir izteikts līdera raksturs, vājākie vilki, parasti pakļaujas vilkam – līderim. Vilku bara, kurš savā starpā ir saistīts ar radniecīgām saitēm, vadoņi ir vilks un vilcene. Pārējie, šajā barā ir pavisam mazi vilku kucēni un jau lielāki 2 – 3 gadus veci kucēni. Vilku bars parasti sastāv no 6 – 7 dzīvniekiem, bet var būt arī līdz 15 dzīvniekiem. Vilkam – vadonim, kārtību barā palīdz uzturēt vilcene. Vilks un vilcene pieņem izšķirošos lēmumus, kuri attiecas uz vilku baru. Vilks barā ievieš kārtību un panāk to, ka vilki savā starpā nekaujas , bet ja teritorijas robežas pārkāpj vilki – vientuļnieki, tad kautiņi notiek diezgan bieži.

Katrs vilku bars medī savā teritorijā. Teritorijas robežas apsargā teritorijas saimnieki, viņi tās atzīmē, lai svešu baru pārstāvji neiedomātos medīt viņu aizņemtajā teritorijā. Tas, kurš riskēs pārkāpt robežu, tiks bargi sodīts.

Ja vilku bars ir liels, tad tajā parasti ir vilks, pret kuru citi bara locekļi izturas ļoti slikti. Kādreiz tādam vilkam apnikst paciest pastāvošo kārtību un viņš atstāj baru. Iet laiks un barā notiek izmaiņas. Vilki, kuri grib ieņemt vadoņa lomu gaida savu laiku. Daži vilki, kuri jau ir izauguši, pieņem lēmumu un atstāj baru un sāk dzīvot atsevišķi, vieni paši. Viņiem var paveikties, ja viņi satiks tādu pašu vilceni, tad viņi kopā veido savu baru. Vilkam un vilcenei ir jāpakļauj pārējie bara locekļi, lai viņi varētu ieņemt līdera pozīcijas.

Vilks – vadonis valda pār vilkiem, bet vilku mātīte – pār vilcenēm. Vadonim visu laiku ir jāpierāda, kam pieder vara, tāpēc bieži vien, viņš visa bara priekšā izrēķinās ar nepaklausīgajiem padotajiem.

Vilku astes stāvoklis liecina par to, kādu vietu viņš ieņem barā, ja aste ir augsti pacelta, tad tas ir vadonis, ja aste ir nolaista – tas ir padotais, ja aste ir iespiesta starp kājām, tātad viņš ieņem viszemāko vietu hierarhijā.

Dabas un apkārtējās vides aizsardzība.

Gribas jautāt mums visiem, ko mēs saprotam ar vārdu daba? Daba nenozīmē tikai puķi, zāli vai koku, kuri aug mums aiz loga, daba, tas ir viss dzīvais, kas atrodas mums apkārt, visa pasaule un visiespējamākās tās izpausmes formas.

Par apkārtējo vidi tiek saukts abiotiskās (nedzīvās) un biotiskās (dzīvās) dabas kopums, kurš ietver sevī augu un dzīvnieku organisko pasauli.

Lai uz zemes varētu eksistēt organiskā pasaule, tai ir nepieciešama biosfēra jeb mūsu planētas slānis, kurš ir apdzīvots un ar dzīvo radību palīdzību tiek aktīvi pārveidots. Augšējais biosfēras slānis ir norobežots ar kaitīgo ultravioleto staru starojumu (biosfēras augstums nepārsniedz 20 km virs jūras līmeņa), apakšējais biosfēras slānis stiepjas planētas iekšpusē (līdz 3 km) un tā robeža beidzas tur, kur sāk paaugstināties temperatūra.

Dzīvā daba, tas ir vienīgais avots, no kura cilvēks smeļ visus eksistēšanai nepieciešamos līdzekļus, bet cilvēks visu laiku iejaucas dzīvajā dabā. Īpaši izteikti tas notiek pēdējās desmitgadēs, kad masveidā tiek izcirsti koki, piesārņotas ūdens tilpnes, tiek lietots neiedomājami daudz ķīmisku vielu.

Viens no galvenajiem, kaitīgas ietekmes faktoriem uz dabu ir cilvēka neapdomīgā saimnieciskā darbība – rūpniecība, transports, celtniecība, lauksaimniecība. Cilvēka darbība ļoti būtiski ietekmē biosfēru. Kaitīgie atkritumi, kuri nonāk biosfērā, izmaina tās ķīmisko sastāvu, notekūdeņi piesārņo ūdens tilpnes un augsni, hidrostaciju celtniecība ietekmē to rajonu klimatu, kuri atrodas netālu no šīs stacijas, atomieroču izmēģinājumi ir palielinājuši radioaktīvo elementu saturu atmosfērā, augsnē, pasaules okeānā.

Neapdomīgas cilvēka darbības rezultātā dabai var tik nodarīts liels ļaunums, kas ļoti negatīvi atsauksies uz visas cilvēces eksistēšanu un tās labklājību. Dabas aizsardzībai ir liela sociālā nozīme.

Dabas aizsardzība ir pasākumu sistēma, kura ir vērsta uz racionālu savstarpēju mijiedarbošanos, starp cilvēku darbību un apkārtējo vidi, kura nodrošina dabas bagātību saglabāšanu un atjaunošanu, racionālu dabas resursu izmantošanu. Šī sistēma palīdz risināt ļoti svarīgus uzdevumus: nodrošina dabas kompleksu neaizskaramību, ņem līdzdalību dabas resursu atjaunošanā un racionālā izmantošanā, ierobežo dabas piesārņošanu ar rūpnieciskajiem, transporta, lauksaimniecības un sadzīves atkritumiem, notekūdeņiem un kaitīgo atkritumu izmešanu atmosfērā.

Dabas aizsardzība paredz šādu problēmu risināšanu:

  • atmosfēras gaisa aizsardzību,
  • ūdens tilpņu racionālu izmantošanu,
  • zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu,
  • bioloģisko resursu saglabāšanu un racionālu izmantošanu,
  • savvaļas dzīvnieku aizsardzību un viņu dzīvošanai labvēlīgas vides saglabāšanu,
  • zemes dzīļu izmantošanas uzlabošana u. c.

Rūpnieciskajos uzņēmumos strādājošajiem apkārtējā vide ir gaiss darbā zonā (telpā) un teritorijā, kura atrodas darba zonas tuvumā. Ļoti svarīga loma ir ražošanas telpu mikroklimatam, kuru varam raksturot kā: temperatūras, mitruma, gaisa cirkulācijas ātruma, siltuma un magnētisko viļņu starojuma, kaitīgo vielu, kuras atrodas gaisā, noteikta trokšņa un vibrāciju, kombināciju. Katram uzņēmumam ir noteiktas savas, konkrētas sanitāras prasības, kuras tam obligāti ir jāievēro.