Sargāsim mežu

Laikam uz pasaules nav tādu cilvēku, kuri kaut vienu reizi nebūtu bijuši mežā. Mežs ir skaists jebkurā gadalaikā, pavasarī tas priecēs ar savu atmošanos, ar jauno lapu maigo zaļumu, vasarā ar savu šalkoņu, rudenī ar bagāto krāsu daudzveidību un ziemā ar savu majestātisko klusumu un baltumu.

Daudzi no mums dodas uz mežu lai pastaigātos, atpūstos, atgūtu spēkus pēc smagās darba dienas vai stresa pilnās darba nedēļas. Ejot pa kluso meža taciņu mēs sajūtam, kā rudenī čaukst nokritušās koku lapas zem kājām, redzam, ka vēl kaut kur zied pēdējie ziedi, skatāmies, kā uzpūš draisks vējiņš un sākas sacensības starp lapām, kura ātrāk pacelsies gaisā un pirmā uzsāks virpuļojošo deju. Gaiss mežā ir caurspīdīgs, kluss un smaržīgs. Mēs jūtam, kā katrā mūsu šūna ieplūst enerģija un spēks. Mežs, tā ir mūsu bagātība, mežs rūpējas par mums, palīdz mums atveseļoties, tas ir iedvesmas avots. Mežs – tā ir pasaka un katram no mums gribas nokļūt šajā pasakā, lai varētu atpūsties un izbaudīt tā skaistumu.

Mežs par mums rūpējas, bet ko darām mēs – cilvēki? Vai mēs mākam un gribam rūpēties par mežu, vai mēs gribam saglabāt to tīru, pasargāt no izciršanas un ugunsgrēkiem? Vai mēs savās nepiepildāmajās vajadzībās neaizejam par tālu, vai kādreiz aizdomājamies par to, kas paliks pēc mums, vai mūsu planēta vispār būs spējīga eksistēt pēc tik nežēlīgas apiešanās ar to?

Sāksim kaut vai ar to, kā mēs mežā sēņojam. Cilvēki ierodas mežā no malu malām, iebrien tā pašos dziļumos un daudzi sāk savu posta darbu. Pieredzējušiem sēņotājiem vienmēr līdzi būs nazis, bet nejaušie sēņotāji izraus sēnes ar visām saknēm un pat neaidomāsies ka tāda veidā nežēlīgi nodara tām pāri.
Bet vai tie cilvēki, kuri atstāj gan mežā, gan mežā pļavās neskaitāmas plastmasas pudeles, polietilēna maisiņus, sasistas stikla pudeles, nolauztus kokus, kādreiz aizdomājas kādu ļaunumu nodara dabai? Vai kādreiz aizdomājas, kas notiktu, ja visi tā sāktu uzvesties? Mūsu skaistā planēta pārvērstos par vienu lielu atkritumu tvertni, kur katrs iet un met atkritumus kur grib, neuzņemoties nekādu atbildību. Ir briesmīgi, ka tādi cilvēki, pēc saviem posta darbiem atgriežas mājās ar salasītu ziedu pušķi un stāsta visiem saviem draugiem un radiniekiem, cik labi viņi ir atpūtušies, tikai ļoti žēl, ka viņi aizmirst izstāstīt, kādu ir atstājuši to vietu, kur atpūtās.

Lielas briesmas mežam nodara arī ugunsgrēki, tikai viens, nejauši nomests, degošs sērkociņš sausā laikā var iznīcināt neskaitāmus meža un dzīvās dabas hektārus.

Jau pagājušajā gadsimtā sāka runāt parādībām, kuras vēlāk tika nosauktas par “ekoloģisko krīzi” un kuras šobrīd rada reālus draudus cilvēku izdzīvošanai. Zinātnieki jau sen ceļ trauksmi, bet cilvēce to dzirdēt negrib. Fakti, liecina, ka katru gadu no planētas virsmas pazūd vairāki desmiti dzīvnieku veidu un katru nedēļu pazūd viens veids augu. Pēdējo trīs simts gadu laikā no Zemes virsmas ir pazuduši vairāk par piecdesmit putnu veidiem.

Katrs no mums zina, kas tiek darīts, lai uz Zemes saglabātu mežus – tiek stādīti jauni meži, tiek vairoti zvēri. Bet visi šie labie darbi nesasniegs maksimālu rezultātu, ja katrs no mums neapzināsies to, ka cilvēks ir mežu sargātājs, nevis postītājs, mežam ir vajadzīga cilvēku aizsardzība. Tad, kad dosieties uz mežu, atcerieties, mēs esam ne tikai meža saimnieki, bet arī ciemiņi. Nodarot pāri mežam, mēs nodarām pāri paši sev. Sargāsim mežu un mežs sargās mūs.