Ko mēs zinām par lāčiem?

Mūsu valstī, lāču ar katru kļūts mazāk un mazāk. Ko mēs zinām par šiem lielajiem, brūnajā kažokā tērptajiem dzīvniekiem?

Nevienam tā īsti nav zināms kāpēc, bet kopš seniem laikiem, lāčus ir pieņemts uzskatīt par ļoti slinkiem dzīvniekiem. Laikam ir jāatzīst, ka reti kuram no mums ir saprašana, kas ir lācis. Bet izrādās, ka viņi ir ļoti interesanti dzīvnieki un par viņiem ir savākts daudz aizraujošu faktu.

Lāčiem kažoks, tieši tāpat kā suņiem, sastāv no diviem slāņiem. Viņiem ir biezs vilnas slānis, kurš klāj ādu un augšējais slānis, kurš pasargā no ārējiem kairinātājiem. Kā jūs domājat, vai ir vērts runāt par kažoka biezumu, ja ņemam vērā kādos klimatiskos apstākļos lācis ir spējīgs izdzīvot un kādu temperatūru izturēt?

Neskatoties uz tiem priekštatiem, kuri ir izveidojušies par lāča raksturu, mēs droši varam teikt, ka lāči ir neparasti gudri un apķērīgi. Viņi ir spējīgi patstāvīgi pieņemt lēmumus, izdarīt loģiskus secinājumus. Jūs jautājat, vai ir pierādījumi? Jā ir! Tā ir māka izvairīties no slazdiem. Šīs milzis, redzot slazdu, iemet tajā akmeni vai uzveļ tam virsū baļķi. Neticat! Pārbaudiet paši un paņemat onlain sesxebi !

Lāči savvaļā dzīvo aptuveni 30 gadus, zooloģiskajā dārzā – vēl mazāk. Vislielākais vecums, ko lācim ir izdevies sasniegt – 47 gadi. Lāču vecumu nosaka ļoti interesantā veidā – viņiem tiek nogriezts dzerokļa zobs. Tieši griezuma vietā var redzēt gredzenus – to skaits atbilst milzeņa vecumam.

Visiem lāčiem ir līkas kājas, tas ir saistīts ar viņu īpašo skeleta uzbūvi, bet tas netraucē viņiem skrienot attīstīt lielu ātrumu. Maksimālais ātrums, kuru lācis ir sasniedzis – 40 jūdzes stundā. Tas nozīmē, ka lācis ir spējīgs panākt skrienošu zirgu.

Izšķir vairāku sugu lāčus: polāros, grizli u. c. Katram no viņiem ir sava nagu forma. Mēs visi labi zinām, ka lāča sitiens ar ķepu var būt nāvējošs gan cilvēkam, gan jebkurai citai dzīvai radībai. Bet ne jau vienmēr svara dēļ. Bieži vien, tieši nagi ir tie, kas spēlē nāvējošā ieroča lomu, lai iegūtu barību. Tiem lāčiem, kuri māk rāpties kokos, nagi ir izliekti un ļoti spēcīgi. Tiem, kuri staigā tikai pa zemi, nagi ir taisni, šauri un asi.

Tikai polārie lāči ir plēsīgi, visi pārējie šīs dzimtas pārstāvji zīdītāji, ēd gan zāli, gan gaļu.

Tad, kad lācis ir nomodā, viņa pulss ir 40 sitieni minūtē, tad, kad viņš guļ – viņa pulss ir 8 sitieni 60 sekundēs.

Lāči redz krāsainus attēlus. Tas nozīmē, ka viņiem ir pilnvērtīga redze, pateicoties īpašajai acs uzbūvei, kura ir līdzīga cilvēka acij.

Pieauguša lāča kuņģī, vienā reizē, var ietilpt 70 kg gaļas. Tas ļauj viņam ilgu laiku nemeklēt ēdienu.

Lāču mātītes vienmēr ir mazākas par lāču tēviņiem. Lai saprastu gabarītus par kuriem tagad iet runa, ir jāsaka, ka viena pieauguša lāča svars vidēji ir 1500 kg. Šīs svars ļauj viņiem lieliski justies ūdenī, izdarīt lēcienus garās distancēs. Lāči var sajust medījumu 32 kilometru attālumā un 3 metri zem sniega.

Interesanti, bet baltie lāči ir melnādaini. Zem biezā kažoka slāņa slēpjas melna āda. To ir paredzējusi daba, lai āda necieš no spilgtajiem, polārās saules stariem.
Lāču iekšējos orgānus ļoti bieži izmanto medicīnā, tāpēc lāči ir iekļauti Sarkanajā grāmatā.

Raksts tapis sadarbojoties ar Sesxi247.com – უპროცენტო სესხი

Dabas aizsardzība – Ko mēs zinām par bitēm?

Tagad bieži tie runāts par dabas aizsardzību, par to, kādu ļaunumu dabai nodara neapdomīgā cilvēku rīcība. Daba nežēlīgi tiek piesārņota un tādas rīcības rezultāts ir acīm redzams – daba izmirst.

Par kukaiņiem mēs arī varam teikt to pašu, protams, ne jau par visiem. Šoreiz runa būs par bitēm, kuru skaits uz mūsu zemeslodes ir ļoti samazinājies.
Ko mēs zinām par šiem mazajiem, lidojošajiem “darba rūķiem”?

Šobrīd pasaulē ir aptuveni ir aptuveni 20 tūkstošu bišu veidu.

Kā lai to vidū atpazīst “medus biti”?

Plašajā bišu saimes lokā vispopulārākā ir medus bite (Apis mellifera), kuru cilvēks, jau kopš seniem laikiem izmanto medus iegūšanai. Darba bites, citu bišu vidū, ir viegli atpazīt pateicoties medus vācamajam “aparātam”, kurš atrodas uz bites aizmugurējās kājiņas, pie kuras pielīp ziedputekšņi un izveido īpašu gredzenu. Eiropas biti atveda pirmie kolonisti no Amerikas, tās galvenais uzdevums bija medus vākšana un lauku apputeksnēšana. Daudzi amerikāņi uzskata, ka bites Amerikā ir dzīvojušas vienmēr.

Bišu mātīte no oliņas par pieaugušu biti pārvēršas 17 dienu laikā, darba bite – 21 dienas laikā, bet trans – 24 dienu laikā.
Kāpēc bitei ir vajadzīgi augšējie žokļi?

Darba bite ar augšējiem žokļiem piešķir vaskam formu, lai varētu izgatavot šūnas, trani tos izmanto, lai varētu tikt brīvībā no aizzīmogotās šūnas, bet bišu mātīte tās izmanto, lai nogalinātu konkurentes.

Vidēji vienā bišu stropā ir 60 000 – 120 000 bišu.

Medus bite, vienas sekundes laikā, izdara aptuveni 200 mājienus ar spārniem. Viņai vajag izdarīt aptuveni 11400 spārnu mājienus minūtē, lai mēs varētu sadzirdēt bitei raksturīgo dūkšanu.

Bitei ir piecas acis. Trīs acis atrodas augšējā galvas daļā un divas acis – priekšā.

Bitēm ir daudz ienaidnieku un daudzi “dīkdieņi” ir ar mieru dzīvot uz viņu rēķina, tāpēc ieeja bišu stropā tiek apsargāta, to dara sargi, kuri jebkurā momentā ir gatavi mesties ienaidniekam virsū. Neviena bite nav spējīga iekļūt svešā bišu stropā. Katram bišu stropam ir sava, īpaša smarža, kuru cilvēka ožas orgāni nav spējīgi uztvert. Katra bite, šo īpašo smaržu, glabā speciālā ķermeņa iedobumā. Pielidojot pie stropa, bite to atver un uzrāda sargiem, tieši tāpat kā mēs caurlaidi vai vizītkarti.

Darba bites savas dzīves laikā izpilda daudz dažādu darbu. Pirmais darbs, ar ko tā saskaras ir šūnu attīrīšana, kurās pēc tam bišu mātīte dēs oliņas, tāpat darba bitei ir jārūpējas par stropa apsildīšanu un ventilāciju. Pēc tam darba bites pāriet pie jauno bišu barošanas un medus pieņemšanas no bitēm – savācējām. Tikai pēc tam, darba bites sāk veikt patstāvīgus lidojumus pēc medus. Darba bite dzīvo aptuveni 26 – 40 diennaktis. Bišu saimē ir aptuveni 80 tūkstošu darba bišu.
Lai saražotu 500 gr medus, vienai bitei ir nepieciešams 10 miljons reižu aizlidot no stropa līdz ziedam un atpakaļ., bet lai sanāktu viens kilograms medus, bitei vajag savākt nektāru no 19 miljoniem ziedu. Protams, ka vienu kilogramu medus savāc daudz bites. Bet arī vienai bitei ir daudz darba – dienas laikā tā apmeklē aptuveni 7 tūkstošus ziedu.

Bites neredz sarkano krāsu. Viņas to redz kā tumši pelēku vai melnu krāsu. Viņas ultravioletos starus uztver kā krāsu, kaut gan cilvēka acij šie stari ir neredzami un viņi tos uztver kā tumsu.

Sargāsim mežu

Laikam uz pasaules nav tādu cilvēku, kuri kaut vienu reizi nebūtu bijuši mežā. Mežs ir skaists jebkurā gadalaikā, pavasarī tas priecēs ar savu atmošanos, ar jauno lapu maigo zaļumu, vasarā ar savu šalkoņu, rudenī ar bagāto krāsu daudzveidību un ziemā ar savu majestātisko klusumu un baltumu.

Daudzi no mums dodas uz mežu lai pastaigātos, atpūstos, atgūtu spēkus pēc smagās darba dienas vai stresa pilnās darba nedēļas. Ejot pa kluso meža taciņu mēs sajūtam, kā rudenī čaukst nokritušās koku lapas zem kājām, redzam, ka vēl kaut kur zied pēdējie ziedi, skatāmies, kā uzpūš draisks vējiņš un sākas sacensības starp lapām, kura ātrāk pacelsies gaisā un pirmā uzsāks virpuļojošo deju. Gaiss mežā ir caurspīdīgs, kluss un smaržīgs. Mēs jūtam, kā katrā mūsu šūna ieplūst enerģija un spēks. Mežs, tā ir mūsu bagātība, mežs rūpējas par mums, palīdz mums atveseļoties, tas ir iedvesmas avots. Mežs – tā ir pasaka un katram no mums gribas nokļūt šajā pasakā, lai varētu atpūsties un izbaudīt tā skaistumu.

Mežs par mums rūpējas, bet ko darām mēs – cilvēki? Vai mēs mākam un gribam rūpēties par mežu, vai mēs gribam saglabāt to tīru, pasargāt no izciršanas un ugunsgrēkiem? Vai mēs savās nepiepildāmajās vajadzībās neaizejam par tālu, vai kādreiz aizdomājamies par to, kas paliks pēc mums, vai mūsu planēta vispār būs spējīga eksistēt pēc tik nežēlīgas apiešanās ar to?

Sāksim kaut vai ar to, kā mēs mežā sēņojam. Cilvēki ierodas mežā no malu malām, iebrien tā pašos dziļumos un daudzi sāk savu posta darbu. Pieredzējušiem sēņotājiem vienmēr līdzi būs nazis, bet nejaušie sēņotāji izraus sēnes ar visām saknēm un pat neaidomāsies ka tāda veidā nežēlīgi nodara tām pāri.
Bet vai tie cilvēki, kuri atstāj gan mežā, gan mežā pļavās neskaitāmas plastmasas pudeles, polietilēna maisiņus, sasistas stikla pudeles, nolauztus kokus, kādreiz aizdomājas kādu ļaunumu nodara dabai? Vai kādreiz aizdomājas, kas notiktu, ja visi tā sāktu uzvesties? Mūsu skaistā planēta pārvērstos par vienu lielu atkritumu tvertni, kur katrs iet un met atkritumus kur grib, neuzņemoties nekādu atbildību. Ir briesmīgi, ka tādi cilvēki, pēc saviem posta darbiem atgriežas mājās ar salasītu ziedu pušķi un stāsta visiem saviem draugiem un radiniekiem, cik labi viņi ir atpūtušies, tikai ļoti žēl, ka viņi aizmirst izstāstīt, kādu ir atstājuši to vietu, kur atpūtās.

Lielas briesmas mežam nodara arī ugunsgrēki, tikai viens, nejauši nomests, degošs sērkociņš sausā laikā var iznīcināt neskaitāmus meža un dzīvās dabas hektārus.

Jau pagājušajā gadsimtā sāka runāt parādībām, kuras vēlāk tika nosauktas par “ekoloģisko krīzi” un kuras šobrīd rada reālus draudus cilvēku izdzīvošanai. Zinātnieki jau sen ceļ trauksmi, bet cilvēce to dzirdēt negrib. Fakti, liecina, ka katru gadu no planētas virsmas pazūd vairāki desmiti dzīvnieku veidu un katru nedēļu pazūd viens veids augu. Pēdējo trīs simts gadu laikā no Zemes virsmas ir pazuduši vairāk par piecdesmit putnu veidiem.

Katrs no mums zina, kas tiek darīts, lai uz Zemes saglabātu mežus – tiek stādīti jauni meži, tiek vairoti zvēri. Bet visi šie labie darbi nesasniegs maksimālu rezultātu, ja katrs no mums neapzināsies to, ka cilvēks ir mežu sargātājs, nevis postītājs, mežam ir vajadzīga cilvēku aizsardzība. Tad, kad dosieties uz mežu, atcerieties, mēs esam ne tikai meža saimnieki, bet arī ciemiņi. Nodarot pāri mežam, mēs nodarām pāri paši sev. Sargāsim mežu un mežs sargās mūs.

Dabas un apkārtējās vides aizsardzība.

Gribas jautāt mums visiem, ko mēs saprotam ar vārdu daba? Daba nenozīmē tikai puķi, zāli vai koku, kuri aug mums aiz loga, daba, tas ir viss dzīvais, kas atrodas mums apkārt, visa pasaule un visiespējamākās tās izpausmes formas.

Par apkārtējo vidi tiek saukts abiotiskās (nedzīvās) un biotiskās (dzīvās) dabas kopums, kurš ietver sevī augu un dzīvnieku organisko pasauli.

Lai uz zemes varētu eksistēt organiskā pasaule, tai ir nepieciešama biosfēra jeb mūsu planētas slānis, kurš ir apdzīvots un ar dzīvo radību palīdzību tiek aktīvi pārveidots. Augšējais biosfēras slānis ir norobežots ar kaitīgo ultravioleto staru starojumu (biosfēras augstums nepārsniedz 20 km virs jūras līmeņa), apakšējais biosfēras slānis stiepjas planētas iekšpusē (līdz 3 km) un tā robeža beidzas tur, kur sāk paaugstināties temperatūra.

Dzīvā daba, tas ir vienīgais avots, no kura cilvēks smeļ visus eksistēšanai nepieciešamos līdzekļus, bet cilvēks visu laiku iejaucas dzīvajā dabā. Īpaši izteikti tas notiek pēdējās desmitgadēs, kad masveidā tiek izcirsti koki, piesārņotas ūdens tilpnes, tiek lietots neiedomājami daudz ķīmisku vielu.

Viens no galvenajiem, kaitīgas ietekmes faktoriem uz dabu ir cilvēka neapdomīgā saimnieciskā darbība – rūpniecība, transports, celtniecība, lauksaimniecība. Cilvēka darbība ļoti būtiski ietekmē biosfēru. Kaitīgie atkritumi, kuri nonāk biosfērā, izmaina tās ķīmisko sastāvu, notekūdeņi piesārņo ūdens tilpnes un augsni, hidrostaciju celtniecība ietekmē to rajonu klimatu, kuri atrodas netālu no šīs stacijas, atomieroču izmēģinājumi ir palielinājuši radioaktīvo elementu saturu atmosfērā, augsnē, pasaules okeānā.

Neapdomīgas cilvēka darbības rezultātā dabai var tik nodarīts liels ļaunums, kas ļoti negatīvi atsauksies uz visas cilvēces eksistēšanu un tās labklājību. Dabas aizsardzībai ir liela sociālā nozīme.

Dabas aizsardzība ir pasākumu sistēma, kura ir vērsta uz racionālu savstarpēju mijiedarbošanos, starp cilvēku darbību un apkārtējo vidi, kura nodrošina dabas bagātību saglabāšanu un atjaunošanu, racionālu dabas resursu izmantošanu. Šī sistēma palīdz risināt ļoti svarīgus uzdevumus: nodrošina dabas kompleksu neaizskaramību, ņem līdzdalību dabas resursu atjaunošanā un racionālā izmantošanā, ierobežo dabas piesārņošanu ar rūpnieciskajiem, transporta, lauksaimniecības un sadzīves atkritumiem, notekūdeņiem un kaitīgo atkritumu izmešanu atmosfērā.

Dabas aizsardzība paredz šādu problēmu risināšanu:

  • atmosfēras gaisa aizsardzību,
  • ūdens tilpņu racionālu izmantošanu,
  • zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu,
  • bioloģisko resursu saglabāšanu un racionālu izmantošanu,
  • savvaļas dzīvnieku aizsardzību un viņu dzīvošanai labvēlīgas vides saglabāšanu,
  • zemes dzīļu izmantošanas uzlabošana u. c.

Rūpnieciskajos uzņēmumos strādājošajiem apkārtējā vide ir gaiss darbā zonā (telpā) un teritorijā, kura atrodas darba zonas tuvumā. Ļoti svarīga loma ir ražošanas telpu mikroklimatam, kuru varam raksturot kā: temperatūras, mitruma, gaisa cirkulācijas ātruma, siltuma un magnētisko viļņu starojuma, kaitīgo vielu, kuras atrodas gaisā, noteikta trokšņa un vibrāciju, kombināciju. Katram uzņēmumam ir noteiktas savas, konkrētas sanitāras prasības, kuras tam obligāti ir jāievēro.